Cukura diabēts

KAS IR CUKURA DIABĒTS UN KĀ TAS IZPAUŽAS?

Jo vairāk cilvēku zina par diabētu, jo labāk. Kāpēc? Reizēm simptomi ir tādi, ka cilvēks pat neiedomājas, ka ir diabēts, un meklē kaut ko citu, un tā ir pēdējā lieta, ko atrod. Tāpēc ir svarīgi, ka pēc iespējas vairāk cilvēku zinātu, kas tas ir, un kā tas izskatās. 

Aptuveni 5% no diabēta pacientiem tiek diagnosticēts 1. tipa cukura diabēts (turpmāk tekstā 1TCD) . Tas sākas bērnībā vai jaunībā, ar diezgan izteiktiem simptomiem, piemēram, izteiktām slāpēm, biežu dzeršanu un čurāšanu. Pacienti strauji zaudē svaru, ir izteikts nespēks un nogurums. Sāpju nav, sliktas dūšas nav, temperatūras nav - parasti cilvēki uztraucas par šiem simptomiem, taču cukura diabēta gadījumā tādu nav. Diabēts strauji progresē, cilvēks ātri nonāk pie diagnozes. Parasti pacients nonāk slimnīcā - uzsāk insulīna terapiju un uzsāk apmācību. Diabētu ārstē no paša sākuma līdz pašām beigām, tikai ar insulīna injekcijām. Insulīns ir hormons -taču diabēta pacientiem šis hormons pietrūkst. Aizkuņģa dziedzeris to neizstrādā pietiekamā daudzumā, kā vajadzētu.

2. tipa cukura diabēts (turpmāk tekstā 2TCD) - sākumā liekas vienkāršāks, jo nav jātaisa injekcijas, taču, patiesībā, tas ir daudz viltīgāks. Latvijā aptuveni 95% saskaras ar šo diabēta veidu. Simptomi ir neizteiksmīgi, attīstās ļoti lēni, un neviens nevar pateikt, cik ilgā laikā, bet vidēji 6-8 gadi, kuru laikā prediabēts progresē par stabilu diabētu. Diabēts ir ļoti dažāds - katram cilvēkam ir mazliet savādāks, un nav striktu noteikumu, pēc kuriem var pateikt, ka ir diabēts.
Riska faktori: Vecums (organisms nolietojas), liekais svars (signalizē par 2TCD risku), jāskatās, kāds ir tauku izvietojums (centrālais, kad ir daudz viscerālo tauku, perifērais - zemādas tauki). Lielāks risks, ir tiem, kuriem ir centrālais tauku izvietojums, kā arī hipertensija, sirds slimības, dislipidēmija.

Noteikti jāvēršas pie ģimenes ārsta, ja ir kāds no šiem simptomiem, taču jebkuram cilvēkam būtu svarīgi vismaz vienreiz gadā veikt vispārīgu izmeklēšanu. 2TCD attīstībā ir iesaistītas 2 lielas faktoru grupas - iedzimtība un, protams arī dzīvesveids.
Diemžēl, 2TCD kļūst arvien jaunāks, arī bērni ar to slimo (līdz 18 gadu vecumam Latvijā jau ir 80 pacienti. Protams, kāda daļa tur ir gēnos, taču ļoti daudz ietekmē nezināšana par to, kas un kāds ir veselīgs uzturs, tāpēc tas būtu vecāku uzdevums, ieinteresēt bērnu veselīgā uzturā. Tam būtu jāpievērš lielāka uzmanība, lai bērnam jau pamatos tiktu ielikti veselīga uztura pamati. 

PREDIABĒTS

Vairums cilvēku ignorē šo faktu, ka ir diabēta risks. Ja cilvēkam ir vēlme kaut ko darīt - ideāli! Principā, ir jāievēro tie paši principi, kas diabēta pacientam - jāmācās par uzturu, jāprot lasīt pārtikas produktu etiķetes, paskaitīt kalorijas, saprast, cik daudz un kur ir kaloriju. Ir vērts paskaitīt līdzi un saprast, cik daudz ēdam. Uztura paradumu korekcija, ēdiena apjoma samazināšana, kvalitātes palielināšana. Uzturam ir jākļūst pārdomātākam un ir jāseko līdzi. Lai būtu vieglāk, ir pašam jāuzņemas iniciatīva, jāmācās gatavot, jāiemācās izmantot dažādas garšvielas u.c. Protams, nedrīkst aizmirst par fiziskajām aktivitātēm!

GESTĀCIJAS DIABĒTS.

Gestācijas diabēts ir iekļauts atsevišķā diabēta tipu grupā. Diabēts parādās grūtniecības laikā. Trauksmes zvans - ja sievietei attīstās diabēts, kurš var regresēt, tas ir signāls, ka sievietei var attīstīties stabils 2TCD. Grūtniecība ir liela slodze organismam, un grūtniecības laikā fizioloģiski attīstās insulīna rezistence, kad šūnas receptori neatpazīst insulīnu. Paralēli nāk arī liels svara pieaugums - ja spēcīgi pieaug svars, jāpārbauda, vai nav gestācijas diabēts, kas ir stabils priekšvēstnesis 2TCD. Ja šī riska nav, neattīstās arī gestācijas diabēts.

“Uztura paradumu korekcija, ēdiena apjoma samazināšana, kvalitātes palielināšana”

VESELĪBAS PROFILAKSE UN DZĪVESVEIDA IZMAIŅAS.

Kā jau uzzinot jebkuru diagnozi, arī par cukura diabētu cilvēkiem ir šoks, un šis ir kritisks brīdis. Bieži vien tas cilvēkam ir pārsteigums. Agrīnajā posmā, kamēr cilvēks vēl ir šoka stāvoklī, ir jābūt nodrošinātai piekļuvei pie CD aprūpes māsas, jo ir daudz jautājumu, kuri ir ļoti svarīgi, un kurus ir svarīgi ātri atrisināt. Jautājumi ir visdažādākie, taču svarīgākais, ir, kā vispār pacients tālāk dzīvos, kā notiks cukura līmeņa mērīšana, kā ar reproduktīvo funkciju, u.c. būtiski dzīves kvalitāti ietekmējoši jautājumi, arī tehniski - praktiskās sabiedriskās lietas. Ir jāizskaidro dažādi stereotipi, lai virzītos tālāk. Ja šīs iespējas nav, tad cilvēks padzīvo kādu laiku, saprot, ka nekas slikts nenotiek, dzer zāles un nejūt nekādas izmaiņas, rodas jautājums, kāpēc vispār kaut ko darīt? Nelaime tāda, ka diabēts ir kā klusais tārps, kurš no iekšpuses grauž mērķa orgānus - ja ir ilgstoši hroniski augsta glikēmija, tā tik un tā ietekmē mazos asinsvadus, vēlāk lielos asinsvadus, perifērās nervu šķiedras, un tālāk attīstās dažādas komplikācijas. Kad cukura līmenis ir augsts, bet fiziski netraucē, taču komplikācijas var attīstīties pakāpeniski. Agrīnā stadijā nekas netraucē, taču pēc tam, kad problēmas jau ir ielaistas, tad atpakaļ atgriezt neko nav iespējams.
Ja cilvēks grib būt brīvs no komplikācijām, baudīt dzīvi - ir svarīgi kontrolēt savus simptomus un rūpīgi pārdomāt dzīvesveida izmaiņas, jo arī ar diabētu ir iespējams sadzīvot kvalitatīvi un labi.

KAD SĀKT UZTRAUKTIES?

2TCD ir viltīga lieta, ka analīzes taisot tukšā dūšā cukura līmenis var būt normāls, taču, kad cilvēks paēd, insulīna nepietiek, un pēc ēšanas cukurs ievērojami ceļas uz augšu. Tas jau notiek prediabēta laikā. Normāls cukura līmenis tukšā dūšā vēl nenozīmē, ka nav diabēta. Ir jāskatās uz vēl citiem riska faktoriem un specifiskām analīzēm, lai apstiprinātu vai noliegtu diabēta esamību. Ja jau tukšā dūšā cukura līmenis ir augsts - tas ir ļoti nopietni, tas jau ir stabils diabēts. 

“Svarīgi kontrolēt savus simptomus un rūpīgi pārdomāt dzīvesveida izmaiņas.”

KO DRĪKST ĒST DIABĒTA PACIENTS?

Diabēta pacients drīkst ēst pilnīgi visu, jo neviens ēdiens pats par sevi nav inde, bet ir jāmācās saprast ēdiena sastāvs, cik daudz tajā ir ogļhidrātu, un domāt, vai vajag to ēst, vai nē. 2TCD ir divi varianti - vieni lieto tikai tabletes, otri insulīnu. No vienas puses, insulīna terapija ļauj dzīvot elastīgāku režīmu. Ja iemācās novērtēt ogļhidrātus var izvērtēt, cik daudz insulīna nepieciešams. Ar perorālajām tabletēm tā nevar - nevar manipulēt ar devu, un devas medikamenta efekts nav proporcionāls ogļhidrātu devai. Pacients var manipulēt ar ēdienu un fiziskajām aktivitātēm. Diabēta, prediabēta pacientam un pacientiem ar lieko svaru, ir svarīgi palīdzēt izveidot motivāciju - kāpēc ir svarīgi sekot uzturam, kāpēc ir vērts censties un sekot līdzi gan uzturam, gan fiziskajām aktivitātēm. Ir jāspēj atrast iekšējā motivācija.

KĀ DZĪVO DIABĒTA PACIENTI?

Pamostoties ir standarta rīta rutīna, un pēc tam notiek glikozes līmeņa mērīšana - ar glikometra palīdzību. Pacients reģistrē savu līmeni dienasgrāmatā un saprot, kā ir pārlaidis nakti. Cukura līmenis asinīs ir retrospektīvs rādītājs - iepriekšējo stundu/notikumu rezultāts. Tālāk pacients domā, kāpēc ir noticis tā vai citādi, pēc tam domā, kā to tikt galā. Ja cukurs ir normāls,neko nemainām - diabēta pacients saliek to, ko viņš grib ēst un novērtē maizes vienības. Tad attiecīgi ogļhidrātu daudzumam pieskaņo insulīna devu. Katru dienu var ēst kādu citu ēdienu un citu apjomu - ja vien ir iemācījies pieskaņot insulīna devu. Protams, tik un tā viegli izmantojamo ogļhidrātu daudzumu nevajadzētu pārspīlēt, tāpēc uzturam ir jāseko vienalga. Cukura līmeni asīnis ietekmē ļoti daudz un dažādu faktoru, precīzi, protams, nav iespējams izmērīt, tāpēc labāk turēties pie kāda konkrēta, optimāla apjoma. Ēst var visu - bet jāskatās uz produkta etiķeti un ogļhidrātu daudzumu.
Diabēta pacients injicē gan īsas, gan garas darbības insulīnu. Ja tiek plānotas fiziskās aktivitātes, ir jāpārdomā, kuru insulīnu lietot, kurš būs piemērotākais. Ja visu dara kā parasti, jārēķinās, ka cukura līmenis var nokristies, tāpēc ir jābūt līdzi glikozei. 

Glikozes mērīšana, novērtēšana un analizēšana notiek regulāri.  

2TCD arī lieto glikometru, jo pacienti tā nevar manipulēt ar zāļu devu kā tie pacienti, kuri lieto insulīnu, tāpēc glikozes mērījumu ir svarīgi veikt 2h pēc ēšanas. Mērījumā pacients saprot, vai ogļhidrātu apjoms iepreikšējā maltītē nav bijis pārāk liels - pēc tā var saprast, vai ir nepieciešamas korekcijas.

ŠĶĪVJA PRINCIPS.

Šķīvja princips ir jāievēro arī diabēta pacientiem! Aptuveni 50% no mūsu šķīvja ir jāsatur dārzeņiem. Vairāk dārzeņu - vairāk apjoma, mazāk ogļhidrātu un mazāk tauku. Svarīgi ir iemācīt atpazīt ogļhidrātus, tāpēc sākumā pacientiem tiek iemācīts skaitīt tos. Arī pacientam būtu svarīgi saprast, kas ir ēdiens, jo bieži vien cilvēki daudz ko neuztver kā ēdienu, piemēram: “Es taču neko neesmu ēdusi, tikai kafiju un bulciņu!”. Svarīgi saprast, ka arī tas viss ir ēdiens. Rūpīgi lasām etiķetes un ievērojam šķīvja principu!

FIZISKĀS AKTIVITĀTES

Vislabāk izvēlēties to, kas pašam vislabāk patīk, neatkarīgi no tā, cik enerģētiski izdevīgs ir šis sporta veids. Izvēlamies vidējas intensitātes slodzi - ja nav pieejams pulsametrs, tad vidēju intensitāti var nomērīt pēc tā, ka cilvēks mazliet iesvīst un sāk straujāk elpot. Jāatceras, ka katram pacientam ir iespējams atrast piemērotu fizisko aktivitāšu režīmu - tās var būt arī 10 minūtes, un tās var būt arī aktivitātes, kuras var izdarīt arī sēžot uz dīvāna, sēdus stāvoklī, ko var izpildīt gandrīz visi pacienti. Tad lēnā garā var paaugstināt gan ilgumu, gan intensitāti. Ja nav nekādu pavadošo slimību, var izvēlēties, piemēram, nūjošanu, un darīt to trenera pavadībā, lai iemācītos to darīt pareizi. Iespēju ir ļoti daudz!
Arī šobrīd fizisko aktivitāšu iespējas ir ļoti daudz, tāpēc izmanto visas iespējas!

---